nezinu vai tā ir visur, bet zinu, ka jēkabpilī ir nereāli labsirdīgi cilvēki.. bijām filmēt materiālu doķenei un meklējām interesantas vietas un cilvēkus. iebraucām vienā celiņā, kurš sākumā izskatījās ok, bet jo dziļāk ceļā, jo dziļāks sniegs.. nu jā, nogrimām, bet tūlīt pat bija klāt mājas saimnieks ar sniega lāpstu un bez jautājumiem palīdzēja mums no kupenas izkļūt.. tikai pēc tam paprasīja kāpēc tad mēs īsti braucam viņa vasarnīcas sētā.
atceļā uz rīgu kādus 5km no jēkabpils bukš, kaukāds troksnis no motora, paskatos spogulī, kaut kas kūpošs mētājas uz asfalta, hopā, ģeneratora siksna. .domāju psc, nāni, ellē ratā, neviena pazīstama tuvāk par 150km.. nu vsjo.. bet izrādījās, ka jānim radinieki jēkabpilī..viens zvans un pēc 15min jau mūs velk uz servisu, kura saimnieks ar mani braukā pa autoveikaliem. sameklējam vajadzīgās detaļas un vēl par dzīvi paspējam izrunāties.. beigās hopā hopā, stundas laikā viss salabots.. dodu 20ls meistaram, bet šis saka, ka par daudz.. woow, jau 4tais labais cilvēks. beigās aizbraucam pie jāņa omītes, kura mums liek galdā kārtīgu lauku ēdienu - kartupeļus ar biezpienu un ķilavām + štovētiem kāpostiem.. noēdamies ne pa knapo, parunājām par plūdiem utt..
kad tikko ieradāmies, jānis omei, kura tiešām vecs un salīcis, bet mīļš tantuks, saka tā it kā pa jokam: "Nu re, tu vēl dzīva!" Bet omīte atbild: "Jā, dzīva, un gribu vēl dzīvot!"
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru