5dien ar jāni izbraucām ārā no rīgas un devāmies uz 200km attālo dunavas pagastu jēkabpils rajonā, lai filmētu dokumentālo filmu / kursa darbu par to kā cilvēki tiek galā ar plūdiem. bijām jau tur izlūkos pirms 2 nedēļām un satikām saimnieku, kur māja atrodas pašā daugavas krastā. toreiz mazliet parunājām un uzzinājām, ka plūdi pavisam drīz būšot klāt, jo baltkrievijā kūst sniegs. sarunājām, ka sazvanīsimies un ieradīsimies, kad ūdens jau būs pacēlies, un, ja ceļš būs applūdis, saimnieks atbrauks mums ar laivu pakaļ.
tad nu esam dunavas pagastā pēc 2 nedēļām un redzam, ka ceļš, pa kuru braucām pirms tam, tagad jau atrodas pārsvarā zem ūdens. sazvanāmies ar saimnieku, šis saka, ka jābrauc apkārt tur pa tādu un tādu ceļu. labi, braucam arī, bet sekojot viņa norādēm, mazliet vēlāk nonākam vietā, kur ceļš atkal beidzas ūdenī. atkal zvanam, un saimnieks saka, ka tas ir tuvākais punkts, kur varam piekļūt viņa mājai, tālāk tikai ar laivu, bet viņš pats šodien vairs nebraukšot. tur pat aliņu dzēra bariņš vidusskolas vecuma jauniešu, kuriem prasam, cik tālu ir tās mājas, jo līdzi mums bija gumijas laiva un pirmā doma bija pašiem tikt. izrādījās, ka 3km, it kā nekas daudz, bet pa vidu ir jātiek galā ar straumi un diezgan strauji tuvojās tumsa. nu ko, domājām uzcelsim kaut kur telti un pārnakšņosim, bet no rīta sagaidīsim saimnieku, kad viņš brauks kādās darīšanās. pa to laiku piepeldēja motorlaiva ar pāris večiem. veči kā jau veči, īsti laucinieki, mazliet atturīgi sākumā, bet, kad nedaudz parunājāmies un izstāstījām savu stāvokli, laivas īpašnieks ieminējās, ka zin vienu pamestu māju, kurā varot nakšņot. bijām diezgan pārsteigti, ka tā māja izrādījās viņa paša saimniecībā. iespējams mēs arī kaut ko nebijām pareizi sapratuši, jo veči tur runā ar kārtīgu platā gala dialektu un ir diezgan jāsasprindzina uzmanība, lai saprastu runāto, bet tas tikai sākumā tā - pēc 4 tur pavadītām dienām pats sevi pīķeru, ka pat dūmoju po čangaļeiski:) stop! latgale atrodas otrā daugavas krastā, bet šeit ir sēlija! tā mums īsi un konkrēti paskaidroja..
bija jau gandrīz tumšs, kad ieradāmies Jura (mūsu jaunā saimnieka vārds) saimniecībā, bet varēja vēl krēslā pamanīt vairākas govis, vēlāk izrādījās, ka to govju ir 60 un tās izkaisītas pa visu saliņu, kas pēc izmēra bija vidēja stadiona lielumā.
mums ierādīja pamesto māju, kas pēc būtības nebija nemaz tik slikta kā gaidījām. iekurinājām kārtīgu lauku plīti un pēc brīža istabu jau pildīja siltums. nolēmām celties 6os no rīta, lai paspētu nofilmēt saullēktu, kas pāri plašajiem ūdeņiem varētu izskatīties tīri jauki. ir jau banāli tie saullēkti, bet iespējams filmai noderētu kāds tīri vizuāli piesātināts kadrs.
no rīta noskan modinātājs, bet pa īsto pamostamies mazliet par vēlu un, izejot laukā redzam, ka spilgti sarkanais saules aplis aiziet aiz mākoņiem, nokavēts. da labi, ne jau sauli atbraucām filmēt.
pēc visa šitā pentera mans dators nomira un tagad rakstu uz mazu perdeli, bet iedvesma pazudusi.. pieminēšu svarīgāko.
tajā dienā pamazām iepazināmies ar ģimeni, pie kuras sanāca ciemoties. saimniece 7os no rīta mūs aicināja uz kafiju un brokastīm. pēc tam mūs baroja visu laiku, ka pat mazliet neērti palikās, bet visu cieņu - tie cilvēki tur ir burvīgi! uz vakarpusi Jurim zvana kāds un pēc brīža šis no krasta atved pilnu laivu ar meitenēm. saimniece mums saka - vells tāds, veselu vāveru baru atvedis, bet Juris brauc atkal uz krastu un vēl atved divas kravas ciemiņu. izrādījās, ka tie sašmigojušies vnk braukā un skatās plūdus. tad nu ballīte sākās. veči sadzērās, večas arī, visiem jautri. uz tumsas pusi Juris ierauga bebru tur pat netālu no mājas - hop - bise plecos, laivā iekšā un pēc 20min sekošanas - bladāc - bebrs gotovs! filmēt gan mums neļāva, jo nav mednieka licences neģēlim. pēc tam jau tumsā Jura dēls sāk izvadāt ciemiņus uz citiem krastiem, bet tas veču zieds (vissašmigotākie) palika un dīrāja bebru, kura smaka nav tā patīkamākā un vēl pie tam iedeva mums pasmaržot kaut kādu tur dziedzeri, kurš smakoja vnk pretīgi! ar to arī vakars beidzās.
nākošajā rītā jau safilmējām dažādus ikdienas darbus un vissmukāk sanāca piena vešana - sakrāva kannas laivā un aiziet. piena punktā jau citi saveduši pienu un gaidot pienmašīnu, veču klačas aizgāja, tpu, atvainojos - runas :)
vēlāk, kad atgriezāmies uz salas, saimniekam zvana kaimiņš - govs ir tuvu dzemdībām, lai brauc palīgā. Jurim izrādās ir tāds speciāls aparāts, ar kuru to teļu var izvilkt ārā un viņš šajā sakarā palīdz kaimiņiem bez jebkādas samaksas. kādu stundu pagaidījām un vēsturiskais moments bija klāt - piedzima melna gotiņa! mums kā ciemiņiem bija uzdevums izdomāt vārdu uz P burta, jo arī mammai vārds bij uz P. tā nu es kļuvu par krustēvu Pienenei :)
tās dienas vakarā bijām jau konkrēti izpumpējušies un tikai ar mokām pamodāmies nākošajā rītā, bet nekas tāds ievērības cienīgs arī vairs nenotika un ar pozitīvām emocijām bagāti atvadījāmies. jānis atstāja savus garos zābakus, lai saimnieks var applūdušajā pagrabā pēc gurķiem nokāpt.
katrā gadījumā, ja arī filma nebūs nekas īpašs, tad piedzīvojums mums vienreizējs un šie cilvēki mums arī kļuvuši īpaši. noteikti tur atgriezīsimies, iespējams pavisam drīz :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru