jā! tas ir kalcenbrūners - atcerējos valgundiešu žargona ziedu! tikko atradu krapalīti kārbiņā. kāds vakar iedevis, bet nu nevaram ar duksi atcerēties, kas un kādā veidā, vienalga patīkami :)
visiem tiem, kas kunkst par saviem darbiem, par pseidoverdzību utt, iesaku vnk atrast savu vietu. tas nav viegli, bet reāli. mani sevis meklējumi kopš vidusskolas beigšanas aizņēma gadus 5-6, toties tagad mostos no rīta ar pozitīvu domu - eu kruta, kas diez šodien būs interesants? jā, vienveidība ir pirmais faktors, kas liek cilvēkiem viebties par saviem darbiem. man mainās viss - cilvēki, vietas, vide, apstākļi, uzdevumi, aprīkojums, pats... praktiski neierobežotas izaugsmes iespējas garantē tiekšanos pēc progresa, nevis kā kāmim skriet ratā. un jo lielāka atbildība, jo lielāks gandarījums par paveikto. es zinu, uz ko eju un neviens mani neapturēs! ha
lielas lietas sastaav no daudzaam mazaam. lielas lietas nepieljauj viduveejiibas, savaadaak taas nebuutu lielas.
Puškovs teica:
— Sieviete — tas ir mīlas darbgalds.
Un tūdaļ dabūja pa purnu.
— Par ko? — vaicāja Puškovs.
Taču, nesaņēmis atbildi, turpināja:
— Es spriežu tā: sievietei jāpielavās no apakšas. Sievietēm tas patīk, viņas tikai tēlo, ka nepatīk.
Un tūlīt atkal dabūja pa purnu.
— Ko gan tas nozīmē, biedri! Tad es vispār varu nerunāt, — teica Puškovs.
Taču, nogaidījis minūtes četras, turpināja:
— Sieviete izveidota tā, ka viņa visa mīksta un mikla.
Un tūdaļ atkal dabūja pa purnu. Puškovs mēģināja izlikties, ka to nemana, un turpināja:
— Ja sievieti paošņā...
Šoreiz Puškovs tik smagi dabūja pa purnu, ka saķēra vaigu un teica:
— Biedri, tādos apstākļos pilnīgi neiespējami lasīt lekciju. Ja tas vēl atkārtosies, es vispār apklusīšu.
Puškovs, nogaidījis ceturtdaļminūti, turpināja:
— Tātad, pie kā mēs palikām! Ak jā! Tad nu tā. Sieviete mīl uz sevi skatīties. Viņa apsēžas pie spoguļa galīgi plika...
Pie šī vārda Puškovs atkal dabūja pa purnu.
— Plika, — atkārtoja Puikovs.
Tankš! — atcirta viņam pa purnu.
— Plika! — iekliedzās Puškovs.
Tankš! — atkal norāvās pa purnu.
— Plika! Plika sieviete! Pliks bābietis! — kliedza Puškovs.
Tankš! Tankš! Tankš! — saņēma Puškovs pa purnu.
— Pliks bābietis ar kausu rokās! — kliedza Puškovs.
Tankš! Tankš! — pār Puškovu bira sitienu krusa.
— Bābieša aste! — izvairīdamies no belzieniem, kliedza Puškovs.
— Plika mūķene!
Bet nu Puškovam iekrāmēja ar tādu spēku, ka viņš zaudēja samaņu un kā nopļauts sabruka uz grīdas.
[Daniils Harmss, 1940]
